“Es esmu tas, ko es gleznoju” intervija ar Kristīni Luīzi Avotiņu

2013.04.04.

Foto no mākslinieces personīgā arhīva Māksliniece, kas iedvesmo! Intervija ar lielisko, krāsu un toņu meistari Kristīni Luīzi Avotiņu.

Tuvojas pavasaris. Kādas sajūtas Tevi pārņem?

Tas noteikti ir prieks, jo saule spīd biežāk un tūlīt jau kļūs pavisam silts. Esmu noilgojusies pēc saules gaismas, kurā dzīvot un gleznot.

Kur Tu smelies iedvesmu saviem ārkārtīgi savdabīgajiem un spilgtajiem darbiem?

Pikaso reiz teicis, ka iedvesmai mūs jāsatiek darbā. Varu droši apgalvot, ka, pirmkārt, iedvesma patiešām atnāk strādājot. Un krāsu spilgtums manos darbos rodas dabiski, uz audekla liekot vienu krāsu pret otru. Krāsu attiecības ir tik skaistas – zilais pret dzelteno, sarkanais pret zaļo... Tas viss jau ir redzams dabā, atliek vien ieskatīties.

Vai ir kāda vieta pasaulē, kuru sauc par iedvesmas pilsētu un uz kuru Tu ieteiktu doties tiem, kuri vēlas gūt jaunas emocijas?

Tā noteikti ir Parīze, kur atrodos arī šobrīd. Mani tā iedvesmo ar savu esības vieglumu, cilvēkiem, skaistajiem parkiem un arī izcilajām mākslas kolekcijām muzejos. Vēl es iesaku doties uz kādu ļoti eksotisku vietu, kur var būt tikai un vienīgi kopā ar dabu. Daba man noteikti dod atbildes uz visiem jautājumiem, kas saistīti ar glezniecību. Eksotiska jau ir arī mūsu skaistā Latvija!

Kāda, Tavuprāt, ir mākslinieka panākumu atslēga? Kas būtu jāzina jaunajiem, topošajiem māksliniekiem?

Glezniecība -  tas ir dzīvesveids. Lai kaut ko sasniegtu, iemācītos un nonāktu līdz zināmai meistarībai, ir jābūt gatavam ļoti daudz no sevis dot - gan laiku, gan enerģiju. Un tas ir bezgalīgs ceļš, kas ne vienmēr ir viegls. Bet es ikreiz ar lielu gandarījumu atskatos uz katru savu gleznu izstādi un ar lielu interesi sāku jaunu darbu ciklu. Glezniecība ir patiesi brīnišķīga un aizraujoša nodarbošanās.

Tava mamma arī ir gleznotāja… Vai jau kopš bērnības Tevi aizrauj šī nodarbe?

Jau kopš  agras bērnības es ļoti daudz zīmēju un domāju, ka tas ir diezgan likumsakarīgi, jo uzaugu savas mammas darbnīcā. Ap sevi vienmēr redzēju gleznas, mākslas grāmatas, un par to tika runāts mūsu ģimenē. Bet kļūt par gleznotāju bija manis pašas izvēle, kad man bija 15 gadu.

Tev ir bijusi personālizstāde galerijā Antonijas ielā. Interesanti likās, ka Tavi gleznojumi bija uz dažāda veida sieviešu apģērbiem, kurus dizainēja Evita Birzniece. Tas Tev bija kaut kas jauns vai arī jau iepriekš Tavi darbi ir bijuši atspoguļoti uz dažāda veida apģērbiem?

Atceros, ka pirms vairākiem gadiem, manas mammas draudzene Ilze Jurkāne kādā tikšanās reizē man teica, ka manas gleznas noteikti jādrukā uz auduma. Pamazām tas piepildās. Pirmais šāds solis bija pirms trim gadiem, kad D.FAB saimniece Indra Jankovska nodrukāja brīnišķīgu kreklu sēriju ar maniem un citu mākslinieku darbiem. Tā bija ļoti skaista pieredze un iespēja. Šogad ar Evitu Birznieci mums bija brīnišķīga sadarbība, kuras rezultātā tapa skaista kleitu kolekcija. Man ir patiess prieks par Evitas uzņēmību un šāda projekta realizāciju. Māksliniekam tā noteikti ir brīnišķīga iespēja,  jo uzskatu, ka glezniecībai  ir jāiziet ārpus audekla rāmjiem. Es noteikti esmu gatava šādai sadarbībai arī turpmāk, mani tas tikai un vienīgi iedvesmo, un atbrīvo radīšanas prieku!

Kādēļ savos darbos Tu izvēlies tieši šādus toņus? Vai tā ir citādāka dzīves uztvere? Man nāk prātā rakstnieka Paulu Koelju atziņa, ka "es esmu tāds pats kā visi, es redzu pasauli tādu, kādu to vēlos redzēt, nevis tādu, kāda tā ir." Vai arī Tu vadies pēc emocijām un centies ikdienu padarīt krāsaināku?

Es savos darbos izmantoju košas un piesātinātas krāsas, jo citādi vienkārši nespēju. Un tas, protams, ir mans personiskais skatījums uz pasauli, kurā dzīvoju. Jau no agras bērnības esmu izjutusi lielu prieku par pasauli, kurā esmu. Daba un mīlestība - tās ir divas pasaules, kuras mani ļoti iedvesmo. Un, gadiem ejot, es jūtu, ka emociju, sajūtu un iespaidu, kurus vēlos gleznot, kļūst arvien vairāk!

Kāds ir Tavs dzīves moto? Es esmu tas, ko es gleznoju!

 

Autors: Laura

Aprīlis 2013