Ģēnija sapņu tērpi

2011.04.18.

Galerijā Centrs skatāma vēl nebijusi izstāde Rīdzenes ielā – "Sapnis par ģēniju". Dailes teātrī tiek iestudēta izrāde "Amadejs", kurai kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa uzbūrusi īpaši izsmalcinātus un krāšņus tērpus. Izstādē apskatāmas Ilzes tērpu skices un Māra Lapiņa foto no kostīmu tapšanas procesa. Satikos ar Ilzi, lai uzdotu viņai dažus jautājumus par topošās izrādes tērpiem un modi. Tikšanās laikā man bija iespēja aplūkot tērpu tapšanas procesu un jau gatavos kostīmus. Tik daudz balta auduma vienuviet vēl nekad nebiju redzējusi. Turklāt ne jau parasta auduma – daži tērpi izskatījās kā ziemā sasalusi cukurvate, citi – patiešām kā saburzīta papīra veidojumi. Iesaku aplūkot gan izstādi GC Rīdzenes ielā, gan izrādi Dailes teātrī (sēžot pēc iespējas tuvāk skatuvei, lai varētu redzēt katru burzījuma krunciņu un dzirdēt, kā skrapšķ baltie mākslas darbi)!

Pastāsti, lūdzu, kā notiek process no idejas par izrādi līdz gatavām tērpu skicēm?

Pārdomu process sākas tajā brīdī, kad tiek izdomātas nākamās sezonas izrādes. Šobrīd dažādi projekti ir līdz 2013.gadam. Tajā brīdī, kad es zinu, kurā projektā es strādāju, nekas man netraucē par to domāt.

Vai, strādājot vairākos projektos vienlaicīgi, nepietrūkst ideju?

Es nekad neesmu atteikusies no projekta ideju trūkuma dēļ, iemesls drīzāk varētu būt laiks, finansējums vai režisors. Ideju man netrūkst.

Kur tu rodi iedvesmu idejām?

Tā kā šo jautājumu man uzdod 25 reizes dienā, man ir brīnišķīga atbilde – es mācījos Mākslas akadēmijā, un mans gleznošanas pasniedzējs bija Juris Jurjāns. Viņš teica: „Profesionāļiem nav vajadzīga iedvesma, lai strādātu.”

Kas izrādes Amadejs tērpos būs īpašs?

Šie tērpi būs mazliet atšķirīgi ar to, ka pēdējā laikā nav bijuši tik īpaši veidoti tērpi, kuriem ļoti svarīgi ir būt vizuāli iespaidīgiem. Režisora iecere ir savu redzējumu parādīt tādā kā burzītā papīrā gan scenogrāfijā, gan kostīmos. Lielākā daļa apģērbu ir balti, kas, protams, nav ārkārtīgi pateicīgi darbam, bet tāda šoreiz bija režisora vēlme.

Vai tas ir jauns izaicinājums, veidot šādus tērpus?

Es varētu teikt, ka jā, bet, tā kā par tērpu mākslinieci es strādāju 20 gadus, esmu visu ko jau redzējusi un darījusi. Bet izrādei "Amadejs" ir liels tērpu apjoms. Man ir prieks piedalīties šajā projektā, jo ļoti reti tiek iestudētas izrādes, kurām ir tik ārkārtīgi svarīga vizuālā puse.

Kāda nozīmē izrādes tērpu radīšanas procesā ir tam, kurš aktieris spēlēs konkrēto lomu?

Ideālā variantā, protams, es zinu, kas spēlēs lomas, bet ir arī projekti, kuros tas nav zināms. Bieži vien man ir jāsāk strādāt ilgu laiku iepriekš, kad aktieru sastāvs nav zināms vai mainās. Bet kaut kādā ziņā tai lomai manā redzējumā jābūt skaidrai, neatkarīgi no tā, kāds aktieris to spēlēs, jo tas ir tas mans pienesums izrādei. Ir režisors, kurš to redz, ir aktieris, kurš to izprot savā veidā, un ir mana vīzija par to. Tās visas lietas sasummējot, rodas kaut kas interesants.

Kā Tu definētu, kas ir mode?

Patiesībā esmu ļoti tālu no modes, kaut varētu likties, ka mans darbs ir tai tuvu stāvošs. Mani vienīgie nosacījumi modē ir praktiskums un ilgtspējīgums. To mainīgo modi, kura katru rudens un pavasara sezonu parādās jauna, pilnīgi netveru, tā uz mani neattiecas.

Vai Tavus radītos tērpus kādā veidā tomēr ietekmē tas, kas notiek jaunākajās modes tendencēs?

Lieta tāda, ka modes tendences ietekmē materiālus – mēs varam nopirkt tādus audumus, kas šobrīd ir pieejami un ir modē. Tas gan nav tāds īstermiņa process kā, piemēram, jaunās kolekcijas, kur bikses ir šauras vai platas. Arī krāsu pieejamība audumu veikalos mainās atkarībā no tendencēm. Tik daudz es saskaros ar modi.

Tiešā veidā kaut kādā mērā jau arī ietekmē, īpaši mūsdienu lugās man ir jārespektē mūsdienu mode.

Kas ir tas, ko Tu nekad nevilktu mugurā? Es nekad nevilktu mugurā to, kas ir ielikts skatlogā kā aktualitātes jebkurā mūsu veikalā.

Ja vienā dienā izgaistu Tava garderobe, kas būtu tās lietas, kas Tev pietrūktu? Man nav lietu, kam es pieķertos. Es varu doties prom ar savu pasi jebkurā brīdī...

Autors: Renāte
Foto: Māris Lapiņš
Aprīlis 2011