Dresscode: Pašapziņa

2010.08.17.

Nesen manās rokās nonāca grāmata ar ļoti intriģējošu nosaukumu: "The World's Best-kept Beauty Secrets: What Really Works in Beauty, Diet and Fashion" ("Pasaules vislabāk glabātie skaistuma noslēpumi: Kas patiešām darbojas skaistumkopšanā, diētā un modē"). Nosaukums, protams, ir labs mārketinga triks. Bet ikvienā „pasaules labākajā grāmatā” var atrast arī pa kādam patiešām labam padomam vai atziņai. Manu uzmanību piesaistīja pirmās nodaļas nosaukums – "Attitude" (Attieksme).

Tajā autore runā par to, ka aktrisēm, modelēm un slavenībām ir viena īpašība, kas viņas izceļ uz pārējo fona – tā ir attieksme, galvenokārt pret sevi, savu personības attīstību, izskatu un uzvedību. Tā ir tā apziņa, ka es esmu īpaša/-s, attiecīgi pret sevi izturos, un tāpat spēju izturēties pret citiem. Manuprāt, pašapziņa ir tāda ļooooti neaizvietojama, bet sarežģīta lietiņa. Sarežģīta tāpēc, ka tai mēdz būt „dubultā apakša” – pa virsu it kā viss ir (šeit – pašpārliecināta uzvedība), bet paklaudzinot apakšā dzirdi dobju tukšumu. Un ir otra galējība – cilvēkam piemīt visas īpašības, lai viņš būtu pelnījis atrasties uzmanības centrā, bet pietrūkst tā viena „klikšķa”, un viņš paliek visu mūžu ar savu sveci zem pūra.

Esmu pati cīnījusies (un cīnos joprojām) ar latvisko „ko tad es, es jau neko” sindromu – ja dikti skaista kleita mugurā, tad vismaz jāierauj galva plecos, lai pārāk neizceļos. Protams, skaidrs, ka attieksmei pret sevi ir cēloņi „ar bārdu”, ko var palīdzēt apzināties un pārvarēt psihoterapeits. Bet ir gana daudz ikdienas sīkumu, kas paceļ galvu augstāk bez citu dalības. Piemēram, viens no manējiem (triviāli vienkāršs) ir darīt un izskatīties tā, ka pašai prieks un patīk („Da, ja takaja!”), pastāvīgi nemeklējot atgriezenisko saiti citos. Vēl viens no maniem principiem ir spoguļa priekšā nelaist kritiski iznīcinošo aci, jo no sirds ticu, ka domu enerģijai piemīt milzu spēks un arī uz to attiecas nezūdamības likums... Šis  nav nekas jauns un ģeniāls, sieviešu žurnālu regulārā tēma. Bet ir labi sev ik pa laikam atgādināt, ka es esmu vienīgais cilvēks, ar ko man jāpavada kopā 24/7 līdz pat pēdējam elpas vilcienam, līdz ar to šī ir tā persona un tās attiecības, kurās ir vērts ieguldīt pašus labākos un kvalitatīvākos resursus.

Runājot par vīriešiem, pašapziņa, manuprāt, ir viena no seksīgākajām īpašībām, kas kādam var būt raksturīga. Ja vēl viņam piemīt kokteilis ar īstajās devās pievienotu šarmu, individualitāti, patīkamu ārējo izskatu un nelielu neapzināšanos, cik patiešām aizraujošs viņš ir, tad gadās, ka pirmais teikums, ko viņam pasaki, ir „I carried a watermelon” (no Dirty Dancing –   apskaties pati/-s! - lielisks fragments, lai raksturotu visas tās muļķības, ko sievietes sirdspukstu un hormonu izraisīta mulsuma brīdī mēdz pateikt). Bet tam nav nekāda sakara ar bravūru no „esmu-vienīgais-gailis-vistu-barā” sērijas, kad tā vien gribas skaļi uzraukt "Faaaaake!" (viltots). Pievilcīgā pašapziņa ir mierīga, ne-lecīga, dziļa un droša.

Yves Saint Laurent teicis, ka gadu gaitā sapratis – kleitai pats nozīmīgākais to raksturojošais elements ir sieviete, kura to nēsā. Man arī šķiet, ka veselīga pašpārliecība un personības starojums ir cilvēka labākie un dažādām situācijām vispiemērotākie aksesuāri. Tāpēc labāk no rīta no gultas izkāpt nevis ar labo kāju, bet ar pašapziņu.

Autors: Renāte

Augusts 2010