Cepure piestāv ikvienam, tikai jāatrod īstā!

2014.10.15.

Beatrise Gore saimnieko darbnīcā ar intriģējošu nosaukumu tundra HATA. Tajā top ne tikai aizraujoša dizaina cepures, bet arī dzimusi un savu iedarbīgumu apliecinājusi ideja par cepuru terapiju. Un, lai arī romantiskajā darbnīcā veidotās cepures ir jau guvušas zināmu ievērību, Beatrise pati uzskata, ka patlaban ir vēl tikai sava ceļa sākumā...

- Pirmais, kas piesaista skatienu, ienākot jūsu darbnīcā-ateljē tundra HATA, ir plauktos sarindotās cepuru formas no koka. Vai tas nozīmē, ka cepure nevar tapt bez formas?

- Var. Es, piemēram, dažas cepures veidoju tikai ar rokām vai ieliekot aptuveni to formu, kas man patīk vislabāk. Mani vairāk interesē nevis tas, lai cepure sanāk ārkārtīgi perfekta, bet gan tās, kurās rodas kāda nobīde, ir jaušams kaut kāds roku pieskāriens. Pilnīgi perfekta cepure man pašai nepatīk, laikam tas ir pārāk nopietni. Man gan ir arī dažas cepures, kas veidotas pēc šīm formām, un tās ir tādas perfektākas. Taču vismīļākās man ir tās, kuras ir drusku šķībākas vai kuras var veidot, pašam piedaloties, katru reizi var uztaisīt pats savu cepuri.

- Veidot, vadoties pēc noskaņojuma?

- Savā ziņā pats materiāls un krāsa iedod noskaņojumu. Es ielieku pamatu, bet ar malām katrs var rīkoties brīvi, dažas pat var viscaur pats veidot. Tās ir arī viegli salocīt un paņemt somā līdzi.

„...vismīļākās man ir tās, kuras ir drusku šķībākas vai kuras var veidot, pašam piedaloties, katru reizi var uztaisīt pats savu cepuri.”

- Parasti ar cepurēm tā vis neapietas, pavisam smalkas cepures pat glabā īpašās cepuru kārbās...

- Protams, jābūt saudzīgam, nevajag cepuri mest somā kopā ar visām citām mantām. Cepurei tāpat ir vajadzīgs savs patvērums.  Bet nav arī tik strikti, ka būtu jāņem kārba līdzi. Ir, protams, arī tādas cepures, taču mūsu darbnīcā pārsvarā top tādas, kuras var pats transformēt pats. Izvēlēties savu stilistiku – hūte, micīte, beretīte, un tad pats veidot pēc sava prāta un noskaņojuma, piesegties vai atsegties. Var izvēlēties toni, kas piestāv visam, un pārējo pieveidot pats. Tā beigās no vienas cepures var sanākt pat piecas dažādas cepures, viss atkarīgs no paša izdomas un drosmes kaut ko pārveidot.

- Zinu, ka esat pētījusi citu valstu pieredzi cepuru darināšanā, mācījusies no mūsu pašu vecajām cepuru meistarēm. Vai viņas labprāt ar jums ir dalījušās savos amata noslēpumos?

- Jā, esmu viņām lielu pateicību parādā par to, ka viņas bija ar mieru ar mani dalīties. Bet man ir mazliet cita ievirze - pieredzējušām cepurniecēm klientes ir kundzītes, gados vecākas dāmas ar mazliet konservatīvāku gaumi, bet es vairāk esmu orientēta uz improvizāciju un transformāciju. Es neizmantoju tās pašas formas, ko viņas, es meklēju jaunas. Tā ka šie virzieni viens otram netraucē.

- Kādreiz cepurnieka amats bija ļoti populārs, tagad laikam ne.

- Jā, astoņdesmitajos gados Rīgā bija daudz cepuru darbnīcu, bija arī Rīgas filcs. Antikvariātos esmu iepirkusi Rīgas filcā ražotās cepures, tām ir ļoti laba kvalitāte, un tādi materiāli, ko šajā rūpnīcā kādreiz izmantoja, tagad nemaz nav dabūjami, vismaz es neesmu atradusi. Tas ir liels zaudējums, ka šis uzņēmums tika tā aizlaists. Turklāt līdz ar to amats ir aizgājis. Faktiski Rīgā ir palikusi vairs tikai viena cepurniece, otra vairs tikai šuj. Nav arī meistaru, kas taisītu koka formas cepurēm. Ir galdnieki, tomēr šajā darbā ir sava specifika – ir jājūt cepure. Cik esmu interesējusies, arī Eiropā tādu koktēlnieku nav daudz, tā ir reta profesija. Pēc veco cepurnieču nostāstiem, Rīgā esot bijis viens tāds meistars, kurš jutis cepuri: viss, ko viņam pasūtīja, bijis vienkārši perfekts. Jo tur ir tāds knifs: var uztaisīt labu formu, bet var gadīties, ka uz galvas cepure kaut kā neizskatās... Esmu tēlniekiem visvisādi stāstījusi, no kādām dabas formām iedvesmojos, rādījusi. It kā liekas, ka mēs runājam par vienu un to pašu, bet, kad atnes gatavu formu, rezultāts izrādās pilnīgi kas cits. Pati vispirms veidoju formu no ģipša, jo to var vieglāk mainīt, pēc tam pasūtu no koka. Šajā jomā ir brīva niša, cerams, ka būs interese.

- Radot savas cepures, jūs ļaujoties impulsiem, sakritībām un pat, kā esat minējusi kādā intervijā, iekšējam vadātājam. Cik ilgu laiku prasa šāda radošā impulsa pārtapšana cepurē?

- Katru reizi atšķirīgi, jo visas formas ir veidotas ar rokām un neatkārtojas, variējas tikai stila virziens. Bet, tā kā materiālsir dažāds savā biezumā un plastikā, tad katra cepure sanāk individuāla, niansēs atšķirīga. Vienu dienu darbs iet no rokas, viss sanāk un var uztaisīt vairākas labas formas, bet ir reizes, kad nekas neveidojas. Tā teikt – reizēm ir iedvesma un reizēm nav. Vidēji viena cepure top laikā no trim dienām līdz nedēļai. Citreiz arī nepieciešamas divas nedēļas, jo, paskatoties ar svaigu aci, pēc laika šķiet, ka tomēr šis tas jāpielabo.

„Pienāca brīdis, kad man sagribējās savu cepuri, un es sāku pēc tādas skatīties un sapratu, ka nevaru nemaz tā īsti nopirkt. Sapratu, ka piedāvājums ir ļoti vienveidīgs, un sāku pati tās taisīt.”

- Neizdevušos māla podu var samīcīt atpakaļ māla pikā. Ko var izdarīt ar neizdevušos cepuri?

- Var pārtaisīt, protams, rezultāts būs jau cits. Ir gadījies arī tā: klients lūdz izveidot tādu cepuri, kādu ir valkājis un iemīļojis, bet es nevaru garantēt, ka būs tieši tāda pati, jo katrs materiāls ir atšķirīgs. Lai uztaisītu tieši tādu pašu, būtu vajadzīga prese. Bet ar presi, lai arī process ir vienkāršāks,  tas vairs nav tik aizraujošs. Interesantāk, ja virziens ir viens, bet katra jauna cepure nav identiski līdzīga iepriekšējai.

- Šķiet, ka modes aktualitātēm tā īpaši nesekojat, un jūsu kolekcijas vairāk top, eksperimentējot un vadoties pēc iekšējām sajūtām.

- Mani īpaši neietekmē modes tendences. Varbūt iedrošina.  Man ļoti patīk japāņi, kuriem lielā cieņā ir veci materiāli, kas ne vienmēr ir tik perfekti. Tas ļauj no katras puses ieraudzīt kaut ko citu. Tas man patīk. Un mani iedrošināja arī tas, ka es sapratu, ka klienti to novērtē.

- Vai pati arī valkājat cepures?

- Klienti man bieži saka, ka viņiem nepiestāv nekādas cepures, un man pašai kādreiz bija tāpat. Pienāca brīdis, kad man sagribējās savu cepuri, un es sāku pēc tādas skatīties un sapratu, ka nevaru nemaz tā īsti nopirkt. Sapratu, ka piedāvājums ir ļoti vienveidīgs, un sāku pati tās taisīt. Agrāk biju tikai par to domājusi un no ceļojumiem atvedusi pa kādai cepurei – no Indijas, Nepālas, Gruzijas... Pievērsu pastiprinātu uzmanību apaviem un cepurēm. Tā ir tāda tukša niša šeit, Latvijā. Sākumā likās, nez kā būs? Ja nav piedāvājuma, varbūt nav arī pieprasījuma? Izrādījās, tā nemaz nav, cilvēki ļoti labprāt pērk cepures, un tieši tas viņiem patīk vislabāk, ka tās var brīvi variēt, ka tās nav stīvas, striktas, nav jābaidās par valkāšanu un pārvadāšanu, jo tā nav problēma. Es arī tā taisu savas cepures, ka tām nav ne dzimuma, ne priekšpuses, ne aizmugures – var uz visām pusēm nēsāt. Ir modeļi, kas piestāv pilnīgi visiem, piemēram, Mākonis – to var mīcīt, locīt, grozīt... Visi baidās to ņemt uzlaikot, bet, kad uzliek galvā, atklāj, cik dažādi var to valkāt.

- Tāpēc laikam arī nevar bez tā dvēseles vadātāja... Jāļauj sev kaut kur pamaldīties, līdz atrod labāko ceļu.

- Jā, to grūti izskaidrot. Brīžiem ir tā, ka veidojas, bet brīžiem nesanāk un nesanāk. Tad nolieku uz kādu laiku nost, un pēc kāda laika skatos vēlreiz. Gadās arī, ka forma izskatās perfekta uz galda, bet uzliec galvā – nav! Kamēr neuzliec cepuri galvā, tu nevari to tā īsti izveidot.

„Pārsvarā uzdrošinos vairāk ne jau tāpēc, lai izceltos, bet galvenokārt tāpēc, lai iepriecinātu sevi un citus, iespējams, arī lai inspirētu un iedrošinātu.”

- Jūsu idejai par cepuru darbnīcu līdz reālam risinājumam  palīdzēja nonākt atbalsta projekts Brigāde. 

- Pirmoreiz rakstīju šādu projektu. Otrs atbalstītājs bija kultūrkapitāls. Jo citādi cepuru veidošana ir diezgan dārgs process, un sākumā man nebija ne amats rokā, ne pārliecības, ka izdosies. Bija tikai tāda vīzija. Tagad ir radusies pārliecība. Tas ļauj pievērsties visam radošāk, strādāt brīvāk. Citādi jau būtu visu laiku jātaisa tikai ejošie modeļi. Protams, es sāku ar perfektajām cepurēm, bet tad sāku tās šķobīt un grozīt... Viens no lielākajiem iedvesmas avotiem man ir dabas formas – pūpēži, akmeņi, klintis un mākoņi. Mūsu modelis Mākonis arī ir kaut kas starp mākoni, akmeni un pūpēdi. Tā ka tas labi izskatās arī galvā, sapratu – lūk, īstais virziens. Taču, kamēr sapratu to, darbojos ar perfektajām cepurītēm, kaut sapratu, ka pati tādu negribu. Pietiek ar perfektām kurpēm, abus nevajag perfektus. Arī pasaulē šobrīd ir populārs virziens, kas paredz brīvību gan vīlēs, gan līnijās.

- Kā jums šķiet, vai šobrīd pasaulē vērojama cepuru renesanse?

- Manuprāt, jā. Ja tā pavēro, aizvien vairāk pasaulē pievēršas cepurēm. Skatuves mākliniekiem, modes žurnālos, skatēs ik pa laikam parādās vairāk cepuru visai amizantos risinājumos.

- Bet ielu modē? Vai nav tā, ka šobrīd cepures visbiežāk ir galvās jauniešiem?

- Jaunieši tomēr vairāk iepērk veikalos, tas ir tāds popsīgs virziens, un visas šīs cepures ir vienādas, no vienkāršākiem materiāliem, tām nav ne tādas individualitātes, ne kvalitātes.

- Nav noslēpums, ka Latvijā ne katrs uzdrošinās iziet sabiedrībā ar drosmīgu galvassegu. Kā tiekat galā ar šo izaicinājumu?

- Kā kuro reizi un kā kurā vietā, Arī atkarībā no tā, kāds ir noskaņojums. Pārsvarā uzdrošinos vairāk ne jau tāpēc, lai izceltos, bet galvenokārt tāpēc, lai iepriecinātu sevi un citus, iespējams, arī lai inspirētu un iedrošinātu. Nesen kopā ar Ilzi Tiguli izveidojām modes skati, kurā varēja redzēt pašas trakākās musu galvassegu idejas. Pēc skates biju patīkami pārsteigta, jo daudzi atzinās, ka esot ļoti iedvesmoti.

- Vai ir liela starpība starp vietējiem pircējiem un ārzemniekiem?

- Ārzemnieki ir daudz brīvāki, drosmīgāki, uzreiz novērtē kvalitāti. Viņiem nekas daudz vairs nav jāstāsta. Iespējams, tās ir citas tradīcijas, izglītotība, viņi novērtē roku darbu un nebaidās no cepurēm. Kad pārdevām tundra. HATA darinājumus gadatirdziņā, secinājām, ka tās ļoti patīk japāņiem. Viņiem gan vienmēr ir ļoti būtisks jautājums: vai materiāls ir vests no Ķīnas vai no Eiropas? Mēs materiālu iepērkam Eiropā.

- Jūsu cepures var redzēt ne tikai darbnīcā un gadatirdziņos, bet arī dažādās skatēs. Nesen tās bija aplūkojamas arī izstādē Galerijā Centrs. Kāda ir sabiedrības atsaucība?

- Pēc izstādes Galerijā Centrs diezgan daudzas interesentes atnāca uz darbnīcu. Vairākkārt esam piedāvājuši arī cepuru terapiju, un interese diezgan liela.

- Kā īsti ar cepuri var ārstēt? Un vai arī līdz šai idejai jūs aizvadīja jūsu iekšējais vadātājs?

- (Smaida). Nezinu, varbūt... Pēc savas un savu draugu pieredzes zinu, ka cepuru laikošana uzlabo garastāvokli. Laikot cepures arī vieglāk nekā apģērbu, un laikošana arī nenozīmē, ka cepure uzreiz jāpērk. Var uzlaikot un saprast, kāda ir sajūta. Parasti cilvēki uzreiz ārkārtīgi atdzīvojas – atnāk nopietni, aiziet smaidīgi. Tā arī šī cepuru terapija strādā – ļoti īsā laika sprīdī uzlabo garastāvokli.

„Viens no lielākajiem iedvesmas avotiem man ir dabas formas – pūpēži, akmeņi, klintis un mākoņi. Mūsu modelis Mākonis arī ir kaut kas starp mākoni, akmeni un pūpēdi.”

- Kā jūs raksturotu - laba cepure ir māksla, luksuss vai nepieciešamība?

- Nezinu, vai cepure varētu pretendēt uz mākslu, bet, ja tā ir jaunrade, tā varētu būt. Vairāk saistības cepurei gan ir ar amatniecību. Māksla, manuprāt, ir tuvu netveramai
sajūtai. Par luksusu nemācēšu spriest, varbūt kāda īpaša forma varētu pretendēt uz luksusu, bet tāda vienkārša cepurīte diez vai. Tas ir attieksmes jautājums - kā pats to pieņem.

- Vai cepure piestāv ikvienam, un kā atrast savu īsto cepuri?

- Esmu pārliecināta, ka cepure piestāv ikvienam, tikai jāatrod īstā. Vajag meklēt, un atradīsies. Bet bieži vien problēma ir tikai katrā pašā: ja cilvēks sev ir iestāstījis, ka viņam nepiestāv cepure, tad grūti būs to atrast. Taču vajag mēģināt atnākt pie mums. Mēs dodam iespēju saviem klientiem uzlaikot un izlocīt dažādos veidos pēc savas gaumes visdažādākās cepures dažādās krāsās. Un varbūt izdodas mainīt savas domas par labu cepurei.

- Kādi ir jūsu iecienītākie materiāli?

- Velūrs, kura sastāvā ir trušu vilna. Šī materiāla cepure viegli lokās, ir ļoti plastiska un viegli kopjama. Vēl izmantoju filcu. Tas ir mazliet stīvāks un blīvāks. Ja to saloka, filcs ielūst, velūrs ir vieglāk transformējams. Cepures no šī materiāla ir patīkamākas galvai, arī stipri elegantākas un ilgmūžīgākas, var nodot mantojumā bērniem. 

- Kāda cepure, jūsuprāt, ir must have šoruden?

- Man pašai visvairāk patīk mūsu dizaina cepure Mākonis.

- Lai eksistētu cepuru darbnīca, nepieciešams ne vien radošs, bet arī organizatorisks ķēriens. Vai ikdienas saimnieciskās rūpes dažkārt nepārmāc radošo garu?

- Protams, jo esmu diezgan haotiska. Bet man ir lielisks palīgs - mana māsa Madara Gore-Bērziņa, kura lieliski tiek ar to galā.

- Pati līdz šim esat sevi izpaudusi dažādās radošās jomās. Vai cepures forma ļauj jums īstenot visas savas radošās idejas, vai arī paralēli krājat idejas kādam citam darbības virzienam?

- Šobrīd mani pārņēmusi cepure. Vienīgi nedaudz bremzē tehniskie risinājumi, kas jāatrisina, lai atvieglotu un paātrinātu procesu. Radošu ideju man ir vairāk nekā iespēju, bet es nezinu, vai vispār ir kāda tāda joma, kas ļautu atrisināt visas radošās idejas. Varbūt kino? Bet tam arī ir savi rāmji, aiz kuriem tālāk netiksi, piemēram, smarža.Lai gan tas jau šķiet nedaudz smieklīgi, jo jūtami tādi viļņi. Bija laiks, kad daudzus pārņēma vēlēšanās būt par modeļiem, tad par fotogrāfiem, pat par rakstniekiem un gleznotājiem. Tagad, manuprāt, par šādu modes lietu kļuvis kino, brīžiem rodas tāda sajūta, ka visi filmē... Bet, jā, arī manī šī sērga labu laiku perinās. Taču man vēl cepuru jomā ir ļoti daudz, ko darīt, ko attīstīt. Esmu tikai pašā sākumā un par citiem projektiem sapņot neuzdrīkstos. Ir paralēlās idejas, bet šis ir jāpabeidz līdz galam. Vēl tikai gadu strādāju, nevaru pat sevi tā īsti nosaukt par cepurnieci. Sākumā likās, ka nu tik būt – veidos, šūs, darbosies ar visiem materiāliem, pamācīs... Pamazām liekais atkrita, kļuva skaidrs, ka nevar gan šūt, gan veidot, ka ir jāiedziļinās kādā vienā veidā. Ja dara visu, kāds cieš no tā, nav tik daudz roku. Šis virziens, pie kura paliku, man likās veiksmīgākais. Tā ka man nav mākslinieka izglītības, es labprāt arī pamācītos, tikai šobrīd tam neatliek laika. Bet ļoti labi māca arī prakse un klienti.